Ieraudzīt, saklausīt, izprast savu gadsimtu.
20. gadsimts bija pilns ar notikumiem – 2 Pasaules kari, Atmodas, Latvijas veidošanās, okupācija, Latvijas Republikas atjaunošana -, kuri iedvesmoja daudzus cilvēkus nodarboties ar mākslu, centoties saglabāt un padod tālāk, saviem pēctečiem, savu atmiņu un savas jūtas, lai izveidotu sava gadsimta gleznu. Es sadalīšu gadsimtu trijos posmos – pirms okupācijas, okupācijas laikā un pēc okupācijas - , lai saprastu kā mainījas cilvēku noskāņojumi, un kā viņi attēloja savu gadsimtu.
Pirmsokupācijas laiks asociējas ar Pirmo Pasaules karu, Raiņi un viņa nāvi, ar Atmodu, Latvijas neatkarības proklomēšanu un Kārli Ulmani, kad tiko sākas pilnībā attīstīties latviešu tautas pašapziņa. Gandrīz paša gadsimta sākumā notika Pirmais Pasaules karš, kas attēlojas vairāku autoru un dzejnieku tekstos. Par laika periodu no 1922. līdz pašai okupācijai, manuprāt, vislabāk pastāsta Dzintara Soduma darbs “Savaj valstij audzināts”, lasot kuru, mēs varam ar galveno varoni Labi audzināto (Labiau) sekot visiem notikumiem, “pataustīt” to, mēģinat izprast notikumus no taja laika cilvēka (bērna) pozīcijas, proti, iedziļināties tajā un varbūt pat aizmirst, ka esam citā gadsimtā dzimuši.
Dzintars Sodums arī mazliet pastāsta arī par okupāciju un Latviju PSRS sastāva. Kā nāka krievu kareivīri un skatījas, vai nav mājās nekā lieka, kā vairākas ģimenes dzīvoja vienā dzīvoklī un katram cilvēkam bija piemēroti tikai 9 m2. Uz šo momentu Labiau jau mācās vecākās klasēs, viņam patīk lasīt, bet lasīt viņš var tikai to, ko nav aizliegusi jauna valdība. Okupācijas sākumā, 40. gados, no Latvijas bēga daudzi cilvēki (kuri pēc tam vēl paradīs sevi), cilvēkus deportē, bet par to ir ļoti maz informācijas – tiek uzliekta stingra cenzūra, tieši tāpēc par okupācijas laikiem (par to, kas īsti notika, nevis to, ko propagandēja) mēs uzzinām tikai paša gadsimta beigās – 90. gados.
Kad sabrūka PSRS, kad Latvija atkal iegūva savu neatkarību, un bija atcelta cenzūra, grāmatu tirgū sāka plūst ārkartīgi liels grāmatu, eseju, dzeju skaits, kuri nevarēja tikt publicēti PSRS laikos. Sākas Trimda un trešā Atmoda. No tās literatūras mēs jau varam secināt par visiem notikumiem, analizēt tos un sākt saprast to gadsimtu.
Proti, ieraudzīt savu gadsimtu var caur filmām un gleznām, saklausīt caur mūziku un vēsturiskām ierakstam (piemēram, melnas kastes līdmašīnās), bet izprast var, tikai saliekot visu kopā. Vēsturnieki savos pētījumos pamatojas uz faktiem un rakstamiem avotiem. Manuprāt, mūsu pirmsteči labi centījās, lai mēs saprastu viņu gadsimtu, tāpēc mums arī ir jācenšās ne mazāk, lai mūsu pēcteči arī varētu tik pat labi saprast mūsu gadsimtu.