Ieraudzīt, saklausīt, izprast savu gadsimtu.
Imants Ziedonis reiz ir teicis, ka “Latvija ir brīnumskaista zeme, bet skaistajam jāpalīdz parādīties.” Manuprāt, cilvēkiem, dzīvojot vienalga kurā gadsimtā, ir jāmēģina pielikt kaut nedaudz pūles, lai Latviju padarītu krāšņu un skaistu. Mūsdienu tehnoloģijas ir pārāk novirzijušas mūsu domas par senčiem un tradīcijām, kuras ir raksturīgas latviešiem. Tomēr Vispārējie latviešu dziesmu un deju svētki jau vairākus gadsimtus ir ļāvuši izprast, saklausīt un ieraudzīt latviešu tautas mantojumu.
Svētku pirmsākumi meklējami 1873. gadā, ilgi pirms Latvijas neatkarības pasludināšanas. Tie ir vienojuši vairākas paaudzes dziesmā un dejā jau daudzus gadus, un cerams turpinās to darīt vēl ilgi. Rainis ir teicis: “Mēs maza cilts. Mēs būsim tik stipri, cik mūsu griba”. Es uzskatu, ka tas ir ļoti apbrīnojami, ka vairāki tūkstoši dalībnieku 21. gadsimtā, kurš tiek uzskatīts par tehnoloģiju ēru, spēj nolikt malā savus telefonus un vienoties kopīgā dziesmā. Tādas dziesmas, kā Mārtiņa Brauna “Saule, pērkons, Daugava” vai Jāzepa Vītola “Gaismas pils” arī mūsdienās ļauj ieraudzīt latviešu patriotismu un neatlaidību.
Es pats jau vairākus gadus dejoju tautas dejas, un tieši šādā veidā saglabāju latviskumu sevī, kas interneta ietekmē nav tik viegli. Dejotāji ir trenējušies vairākus gadus, lai simtgades deju svētkos radītu īpašu lielkoncertu, kurš stāstīs par Latvijas vēsturi un pirmajiem ienācējiem līdz pat mūsdienām. Tieši tautas tradīcijas man vislabāk ļauj izprast to, ka cilvēkam ir lielāka nozīmē, nekā tehnoloģijai. Man pašam šajos svētkos mīļākā deja būs Jāņa Ērgļa “Dod man spēku. Dod man laiku”, kura stāsta par mūsu vecvectēvu došanos drosmīgi karā, lai aizstāvētu dzimteni. Nikolajs Rērihs reiz ir teicis, ka “Dzimtenes aizstāvēšana vienlaicīgi ir sava goda un cieņas aizstāvēšana”. Tas man liek aizdomātie vai šodien jaunie paši būtu tik pat varonīgi un dotos aizstāvēt savu dzimteni, vai arī sēdētu mājās pie televizora un bēgtu. Mūsdienu jauniešos, diemžēl, nav vairs šī patriotisma, jo lielu daļu laika mēs pavadam virtuālajā vidē.
Cilvēkam, lai izprastu pareizās vērtības laikā, kurā viņš dzīvo, ir nepieciešama ģimene un tās sirdssiltums. Tieši ģimene man iemācija vairāk pievērsties kultūrai un tautas tradīcijām un mazāk laika pavadīt virtuālajā vidē. Frānsiss Bēkons ir teicis : “Mīlestība pret dzimteni sākas ar ģimeni”. Es ļoti ceru, ka arī mani bērni iemācīsies un nodos tālāk mīlestību pret Latviju. Tikai mēs paši veidojam vietu, kurā mēs dzīvojam un sajūtas , kuras mēs izjūtam.
Uzskatu, ka cilvēkam mūsdienu straujajā tehnoloģiju attīstības periodā ir jāmāk novērtēt un mīlēt tautas tradīcijas Protams, mēs paši veidosim savas tradīcijas, tomēr ir jākopj arī mūsu tautas mīlestība pret dziesmu un deju. Mēs padarīsim šo gadsimtu īpašu, ja visi būsim vienoti, un leposimies par mūsu mazo, bet saliedēto nāciju.