Ieraudzīt, saklausīt, izprast savu gadsimtu.
Latvijas tautai, kā arī man, 2018. gads ir īpašs, jo tiek fiksēti simts gadi kopš 1918. gada 18. novembrī tika parakstīta Latvijas neatkarības deklerācija. Saprast, kas tieši šajos gados ir noticis ir ļoti grūti, bet patriotam šie vēsturiskie momenti, kā Brīvības pieminekļa būvniecība, laiki, kuros pie varas bija okupētāji, un pat nesenā iestāšanās Eiropas Savienībā, ir jāatceras un jācenšas izprast.
Latvijas gadsimtu nebūtu iespējams nedz redzēt, nedz saprast, ja nebūtu cilvēku, kuri palīdzēja šo zemi atbrīvot no svešām varām. Daži to darīja ar ieročiem rokās daži ar pildspalvām un zīmuļiem. Manuprāt, visnozīmīgākie cilvēki no šīs otrās grupas bija Rainis un Imants Ziedonis. Viņiem abiem ir par citātam, kuri ļoti labi saderas kopā. Rainis: “Saule silda mēnesi, bet mēness nesilda sauli. Esiet kā mēness.” I. Ziedonis: “Latvija ir brīnumskaista zeme, tomēr šim skaistumam ir jāpalīdz izpausties.” No abiem citātiem esmu ieguvis ļoti svarīgu atziņu. Lai gan Latvija man neko īpašu nevar dot, man ir atbildība šo zemi saklausīt un sakopt, lai tad, kad citas paaudzes svinēs nākamo gadsimtu, Latvija būtu vēl skaistāka.
Ziedonim un Rainim šaja gadsimtā tika dotas fantastiskas iespējas celt Latvijas godu savos darbos, tomēr bija arī rakstnieki, kuriem tik ļoti nepaveicās. Viens šāds cilvēks bija Aleksandrs Čaks. Latvijas pirmā gadsimta sākumā, pirms pirmās PSRS okupācijas, Čaks un Latvijas tauta bija brīvi izpausties. Viņš rakstīja par piedzīvojumiem Rīgā, par modernajiem tramvajiem un garšīgu saldējumu. Lasot Čaka dzeju, man pašam ir vēlme ceļot laikā uz starpkaru gadiem un uz savas ādas visu aprakstīto izjust. Tomēr cita lieta, kuru par mūsu gadsimtu var saprast, izlasot Aleksandra Čaka veidotos dzejoļus, ir cik ļoti viss mainijās pēc kara. Reiz aizraujošie dzejoļi tika nomainīti ar neko vairāk kā esošās varas slavināšanu. Tautas gars un Čaka spēja rakstīt sensacionālus dzejoļus tika sadragāts.
Viens veids kā uzzināt kultūras faktus ir lasot grāmatas, bet labāks veids ir prasot cilvēkiem, kas to visu izdzīvoja. Mani vecvecāki man ir stāstijuši par notikumiem, kā bēgšana no nacistu okupācijas un vēlāk bēgšana no PSRS okupācijas. Tieši mani vecvecāki man deva iespēju saprast cik nozīmīga bija Ojāra Vācieša aizliegtā dzeja, kuru viņi lasīja tikai vēlos vakaros. Es nekad nebūtu aptvēris cik svarīgas bija I. Ziedoņa inicjatīvas dabas aizsardzībā vai barikāžu laiki Rīgā bez šiem nostāstiem. Pat salīdzinoši nesenā referenduma par iestāšanos Eiropas Savienībā nozīmi ir grūti saprast vien lasot grāmatas.
Visu apkopojot, ir redzams, ka saprast, cik nozīmīga ir bijusi šī simtgade, nav iespējams lasot tikai vēstures grāmatas. To var izdarīt vien lasot dažādus literārus darbus vai uzzinot no saviem senčiem.