Ieraudzīt, saklausīt, izprast savu gadsimtu
Šodien, dodoties uz skolu, mēs braucam pa Latvijas ceļiem, runājot latviešu valodā. Grūti spriest, vai mūsu senči gadus divsimt atpakaļ, spētu iedomāties, ka šodien mēs dzīvosim brīvā Latvijā. Pirms divsimt gadiem eksistēja tikai sapnis, tikai vīzija.
Viens no slavenākajiem latviešu rakstniekiem, Aleksandrs Čaks, reiz teica: “Sapņi ir mazas sudraba karotītes, ar kurām var paēst bez naudas.” Šis citāts atspoguļo smago latviešu tautas dzīvi, lai šodien tieši mēs varētu brīvā valstī braukt uz skolu.
Daudzi jaunieši nicina Latvijas vārdu, dodoties meklēt laimi ārzemēs, aizmirstot par saviem vecākiem un vecvecākiem, savām saknēm. Lai arī Latvija būtu maza valsts, tā ir kultūras bagāta valsts, kurā šogad svinēs savu pirmo gadsimtu. Nedaudz mazāk kā pirms 100 gadiem, 1918. gadā 18. novembrī, tagadējā Latvijas Nacionālajā operā latviešu tauta ieguva smagi izcīnīto brīvību un kļuva par brīvu valsti. Vēl tikai dažus gadus pirms brīvības iegūšanas tūkstošiem vīru devās cīņās, ziedojot savas dzīvības, par brīvu Latviju.
Jāteic, ka šis gadsimts ir bijis notikumiem pilns – cilvēki ir strīdējušies, pārdzīvojuši, devušies rokās, lai apvienotos, svinējuši un bēdājušies Lai iegūtu ieskatu pēdējā gadsimtā, vidusskolēni trīs gadu laikā ir iepazinušies ar plašu literatūras klāstu, apzinoties savu senču dzīvi. Mani jau no bērnības ir interesējuši latviešu literatūras darbi, sākot ar Imanta Ziedoņa pasakām, beidzot ar Raiņa un Aspazijas dzejoļu krājumiem. Lasot dzeju, mēs izprotam, ieraugam un saklausam pagātni, dzīvi pirms mums. “Lai saskatītu nākotni, ir jaieraugās pagātnē,” teica Indiešu autors Osho. Arī mūsu paaudzei nepieciešams ielūkoties pagātnē, lai smeltos atziņas no dzejniekiem un izprastu to nozīmi.
21. gadsimtā jaunieši domā tikai par materiālajām vērtībām un daudzi ir pārņemti ar lielummāniju, taču citējot I. Ziedoni: “Tas ir svarīgi, laiku pa laikam kļūt mazam, lai veiktu lielus darbus”. Esot čakliem un patriotiskiem, neaizmirstot par savām saknēm un atdodot Latvijai to, ko tā mums devusi, iespējams padarīt mūsu gadsimtu par visspožāko gadsimtu līdz šim.
Ikdienas dzīvē, kura ik gadu kļūst arvien straujāka, mēs aizmirstam atskatīties atpakaļ un novērtēt sasniegto, tādēļ lielai daļai jauniešu ir problēmas izprast Latvijas vēsturi un vecāko paaudžu domugājienu. Es ceru, ka nākošajā simtgadē latvieši paliks tik pat uzcitīgi, patriotiski un lojāli, novērtējot literatūru, kultūru un dabu. Smeļoties domas un zināšanas no izcilajiem latviešu autoriem. Ir svarīgi novērtēt to, kas dots, nevis nicināt to, kā nav, tādēļ vienmēr jābūt pozitīviem un pretīmnākošiem gan pret saviem brāļiem- latviešiem, gan cittautiešiem.