Ieraudzīt, saklausīt, izprast savu gadsimtu.
Jau kopš kultūras pirmsākumiem cilvēki to ir veidojuši, smeļoties iedvesmu no viņu izpratnes par sevi. Senatnīgie zīmējumi, gadsimtiem ilgi saglabājušās leģendas, stāsti un tradīcijas visi ataino tā laika dzīvesveidu un sabiedrības ideālus. Šādā veidā kultūra ne tikai tiek cilvēku veidota, bet arī virza cilvēkus kādā kopējā domu virzienā, jo tā tiek nodota no cilvēka uz cilvēku. Tāpēc, cītīgi pētot kāda laika perioda kultūru, var smelties dziļu izpratni par tā laika visu sabiedrību. 21. gadsimts nav vēl pat nogājis vienu piekto daļu no sava rituma, bet, aplūkojot galvenos tā laikmetīgās kultūras aspektus, ir iespējams gūt skaidrību par tā cīlvēkiem un devumu kultūras pasaulei.
Laikmetīgo mākslu un kultūru akadēmiskajā vidē šobrīd dominē postmodernisms. Tā ir mākslas kustība, kas aizsākās 20. gs. vidū, un nav tiešā veidā definēta. Postmodernisma izpasmes pārsvarā ir pasniegšanas veida un vides akcentēšana vairāk par pasniegto informāciju un lielāka kritika par mākslas žanru, kuram mākslas darbs pieder. Jauna vecuma cilvēki ar to bieži saskarās jaunākos televīzijas raidījumos, kā "Riks un Mortijs", klausoties alternatīvo mūziku, kā grupas "Radiohead" kompozīciju, izbaudot mākslas kino un neskaitāmos citos veidos. Kad postmodernisma kustība sākotnēji uzradās, tā netika labi pieņemta – vairums cilvēku to izsmēja un no tās vairījās, bet mūsdienās lielākā daļa sabiedrības to pieņem kā nopietnu mākslas virzienu. Tas norāda uz sabiedrības izmaiņām. Arvien lielākai cilvēku daļai pieņemot postmodernisma brīvo pieeju, tas ir virzījis sabiedrību uz jaunām pārdomām un izpausmes veidiem.
Ir vēl kāds kultūras aspekts, kas iespaido mūsdienu cilvēku ikdienas dzīvi vēl vairāk par postmodernismu. Tā ir popkultūra. Mākslai un kultūrai ir vienmēr bijuša cieša saite ar sabiedrības turīgumu, kā to pierāda grieķu zelta laikmets un renesanse, kad turīgums rezultējās mākslas uzplaukumā, bet kultūras industriju izveide ir pavisam kas cits. Pakļaujot tādas nozares kā, piemēram, kino un mūziku ekonomikas pamatprincipiem, ir izveidojusies masveidā producēta māksla vieglai lietošanai. Piemēram, popmūzika radās ASV 20. gs. 50. gados, kad pēckara ekonomiskā izaugsme bija rezultējusies jauniešos ar lielākiem ienākumiem nekā vidējajai ģimenei vēl pirms 50 gadiem. Šajā sakarā tika saskatīts pieprasījums, kuru aizpildīja dažādas jaunas izklaides formas, tā skaitā popmūzika. Tās radīšanā vairs nebija svarīga mūzikas mākslinieciskā puse, ja vien bija iespējams to pārdot. No šā var redzēt, kā tā laika sabiedrība, kurā bija liela vēlme un ieguves iespēja pēc naudas, spēja izveidot jaunu kulturālo fenomenu.
Analītiski pieejot mūsdienu kultūras daudzveidīgajai videi, blakus tradicionāajliem elementiem ir iespējams novērot šīm gadsimtam autentiskas kulturālās iezīmes, ko veidojusi pati sabiedrība. No akadēmiskās kultūras puses var redzēt centienus lauzt konvenciju un izaicīnāt esošo ar postmodernisma palīdzību. No prīmārajām vajadzībām svarīgākās finansiālās puses var jaust cilvēku tieksmi pēc vairāk naudas un esošo pārvaldes funkciju, kā ekonomika, izplatīšanas, tādējādi gūstot paredzamību. Ar šiem diviem piemēriem pietiek, lai izprastu, cik sadalīta ir šī gadsimta kultūra dažādu interešu aizstāvošās grupās.