Ieraudzīt, saklausīt, izprast savu gadsimtu.
Mans, 21., gadsimts ir man īpašs. Tas ir man vienīgais gadsimts, citu man nav bijis un arī nebūs. Tieši tāpēc man ir to tik svarīgi saprast. Gribu es to vai nē, tas man vienmēr būs apkārt. Es to redzu, es tajā klausos, es to cenšos izprast, jo, izprotot savu gadsimtu, es labāk sapratīšu sevi.
Mans gadsimts ir jūtu gadsimts. Kā teicis Rainis: "Visu, ko var pateikt prāts, var pārtulkot visās valodās; ko var pateikt jūtas – nevienā." Šajā gadsimtā, kad jaunākās japāņu animācijas sērijas var tajā pašā dienā noskatīties visā pasaulē ar angļu subtitriem, viss, ko var pateikt prāts, ir jau pateikts. Tāda ir realitāte pasaulē, kur miljardiem cilvēku var sazināties caur internetu. Bet tas nav pasaules gals, jo vienmēr ir tas, ko nevar pārtulkot, ko nevajag pārtulkot. Tas, kas katram cilvēkam, ir jāsaprot individuāli – jūtas.
Mūsdienu māksla daudz retāk fantazē par grandioziem plāniem; zinātniskā fantastika, pēc saviem zvaigžņu laikiem ar "Zvaigžņu ceļu" un "Zvaigžņu kariem" 80. gados ir gandrīz vai izmirusi. Vienīgais nesenais piemērs, kas nāk prātā, ir "Endera spēle". Bet, šo stāstu vietā daudz populārāki ir kļuvuši personīgi dzīvesstāsti, kuriem nav tik svarīga stāsta progresija. Uzsvars tiek likts uz varoņiem un viņu personīgajiem pārdzīvojumiem, viņu jūtām. Tā pati "Endera spēle" liek uzsvaru uz Endera sāpēm. Arī mums, Latvijā, viena no populārākajām grāmatām ir "Mātes piens". Tajā notiek brīnumaini zinātniski atklājumi, bet tie ir stingri trešajā plānā, aiz mātes un meitas jūtām. Un, protams, mūzika, bieži vien vispār izvairās no vārdiem. Tā vietā ir elektroniskā mūzika, kura cenšas uzdzīt adrenalīnu. Un tai pretstatā – "dūmakas vilnis" jeb veiporveivs, kas palēnina 80. g. dziesmas, tādējādi uzdzenot nostaļģiju pat cilvēkiem, kas to nekad nav klausījušies.
Vēlviena kopīga pazīme ir šī apsēstība ar pagātni. Mūzikā, veci skaņdarbi tiek pārveidoti, līdz tos vairs nevar atpazīt. Grāmatas ir par bērnības atmiņām, filmas – par supervaroņu izcelsmi. Daļa no manis cer, ka tas ir tā, jo cilvēki beidzot ir mācījušies no vēstures. Ka mēs analizējam vēsturi, lai saprastu nākotni. Bet tas varētu arī būt emociju dēļ. Jo tas ir grūti izdomāt, kādas emocijas varētu just, vajadzētu just. Tieši tā arī nonāca pie padomju laika sociālā reālisma. Grāmatas, kā "Hotābičs" centās imitēt realitāti, turklāt stingri uzspiestos rāmjos. Tāpēc tas likās kā tīrākā fantāzija un tik ļoti sirreāls. Bet, ņemot notikumus no savas pagātnes, mēs varam precīzi aprakstīt savas emocijas, kā to darīja jau trimdas rakstnieki un dara arī mūsdienās.
Es redzu savu gadsimtu, kā jūtu gadsimtu. Skatoties uz visa veida mākslu, tā daudz vairāk spiež uz emocijām, nekā uz prātu. Tā aizņemas no pagātnes, nevis mēģina paredzēt nākotni. Mūsdienu pasaulē mēs zinam tik daudz, ka emocijas kļūst stiprākas par prātu un mēs tās gribam izrādīt.