"Ir tādi cilvēki - sirds ļoti dziļi"
Pasaule ir apaļa, bet ir cilvēki, kuri domā, ka tā ir plakana. Ir cilvēki, kuri domā, ka uzticība starp cilvēkiem riņķos kā planētas ap Sauli, bet dažreiz šī uzticība var pazust pa ceļam. Diemžēl vairums cilvēku vairs neuzticas viens otram, jo cilvēku uzticēšanos iegūt ir ļoti smagi vai pat neiespējami.
Cilvēku būtne ir ļoti savdabīga. To ir ļoti grūti izprast. Vairums cilvēku ir kļuvuši introverti, jo viņi vairs nespēj izpaust savas emocijas, jo viņi zina, ka vienmēr būs kāds, kurš nodos viņus. "Uzticēties cilvēkam atkal ir grūti, jo nevar zināt, vai viņš tevi atkāl nenodos." (A. Čaks) Romānā "Dvēseļu Putenis" skaidri bija redzama cilvēku uzticēšanās Pirmajā Pasaules karā. Bez uzticēšanās biedriem karu neuzvarēsi. Kā toreiz Artūrs, grāmatas galvenais varonis, varēja justies droši par savu dzīvību, zinot, ka karš izmaina cilvēka sirdsapziņu? Tomēr, ja tev ir kāds kā Artūram tēvs un brālis, kurš tevi nekad nenodos un būs gatavs lodes priekšā līst tavā vietā, tad uzticība būs vienmēr.
Jāņa Poruka saraktītais daiļdarbs "Pērļu Zvejnieks" ir kompleksi strukturēta grāmata par cilvēka uzticības iegūšanu. Grāmatas galvenais varonis Artūrs visa stāsta laikā cīnās tikai ar cilvēku nežēlību, meliem, nodevību un mantkārību. Diemžēl pēc mātes nāves, kuru viņš ļoti mīlēja, pazuda uzticēšanās cilvēkiem. Artūram bija ļoti laba sirds kā pērle, un šī iemesla dēļ ar viņu tā ļauni manipulēja citi. Cilvēki spēlējas ar citu cilvēku jūtām, lai gūtu labumu sev, kā tas notika M. Bērziņa fenomenāli sarakstītā grāmatā "Svina Garša". Tās galvenais varonis Matīss, tāpat kā Artūrs no "Pērļu Zvejnieka", bija upuris citu cilvēku ļaunām darbībām. Matīsam neveicās ar meitenēm un katru, kuru viņš iepazina, izrādījās par indīgu čūsku. Ja tu cilvēkam vienreiz salauz sirdi, tad nekādas bagātības nespēs attaisnot izdarīto cūcību.
Dažreiz man liekas, kāpēc cilvēki ir kļuvuši tik ļauni un ciniski? Manuprāt, viss slēpjas tikai cilvēku sirdīs. Kaut kur dziļi sirdī cilvēks vēlas uzticēties saviem draugiem vai biedriem, bet zemapziņa to neļauj, atceroties pagātnes notikumus. Varbūt I. Ziedonis, sarakstot dzejoli par šo tēmu, pats ir pieredzējis neuzticību. Cilvēki, kuru uzticību ir grūti iegūt, ir ļoti stipri cilvēki. Ar šādiem cilvēkiem, manuprāt, spēlēties nevajadzētu, ja cilvēks tiks nodots, tad atpakaļceļa vairs nebūs.
Dzīve ir skarba, bet tajā pašā laikā arī skaista. Viena kļūda var izraisīt domino kauliņu efektu. Uzticība ir ļoti trausla, jo to ir grūti iegūt, bet ir viegli zaudēt. Laiks skrien kā bulta, un mēs varam nožēlot, ka nespējam kādam uzticēties. Ja cilvēks spēs saprast, kāda cilvēka dvēsele patiesībā ir, tad ar uzticēšanos nevajadzētu rasties nekādu problēmu, pat tādiem, kuru sirdis ir ļoti dziļas kā okeāna dibens.