"Ir tādi cilvēki - sirds ļoti dziļi." (I. Ziedonis)
Bērnu dārzs, skola, universitāte, darbs. Visā savas dzīves garumā mēs atrodamies blakus citiem cilvēkiem. Katrs ir daļa no sabiedrības un nevienam nejautā vai viņš vēlās būt, tā vienkārši ir! Katra cilvēka dzīvē ir arī tie cilvēki, kurus mīlām, mīlam par kopā pavadīto laiku, par raksturu, par visu un neko vienlaicīgi. Bet kāpēc tā tas notiek, ka kāds kļūst sirdij ļoti tuvš? Es esmu daudz par to domājusi un, manuprāt, atradu dažus paskaidrojumus.
No vienas puses, viss ir tik vienkārši, mēs mīlam tos ar kuriem esam patiesi, ar kuriem varam novilkt maskas un nedomāt par izskatu, saviem mīnusien, ar kuriem varam vienkārši baudīt laiku. I. Ziedonis ir teicis "Cik labi ar tevi var neizlikties Es tikai ar tevi gribu būt." Tikai esot īsti, mēs varam uzticēties cilvēkam, pilnā mērā baudīt laiku un justies brīvi.
Taču, no otrās puses, dzīve nekad nav viennozīmīga. Kāpēc ja jau mēs atradām kādu, kuru mīlam, mēs ik pa brīžiem varam strīdēties vai esam ar kaut ko neapmierināti? Sanāk paradoksāli, taču gadās, ka ir jātaisa solis atpakaļ, lai pēc tam tikt uz priekšu. Brīdī kad mēs esam īsti viens pret otru, mēs atveram savas domas un dvēseli viens otram, un tad sākas periods, kurā tas otrs cilvēks mēģina saprast visu par mums. Mēģina izprast domu gaitu, jūtas, emocijas un tas nebūt nav viegli. Tāpēc gadās, ka brīžos kad viens par citu kaut ko nevar saprast notiek slikto emociju izpausme, emocionālā agresija, taču tā ir normāla cilvēka uzvedība, ko izskaidro katra psiholoģijas grāmata. Taču kopumā tados brīžos ir jāatceras, ko teica L. Tolstojs: "Bez mīlestības dzive būtu vieglāka, bet dzīvei bez mīlestības nebūtu jēgas."
Taču paliek jautājums, kāpēc mēs nemīlam ik katru, vai nemēģinām mīlēt ik katru? Varētu teikt, ka mīlestība gan no psiholoģiskā viedokļa, gan no ķīmiskā un bioloģiskā ir tik grūti izskaidrojama, ka gandriz vai nav izskaidrojama vispār. Bet es, meklējot skaidrību dzīvē, atradu I. Ziedoņa rakstītos vārdus: "Mēs cilvēki esam dīvaini Mēs kautrējamies savas jūtas paust cits citam." Šie vārdi, kā man liekas, ir atbilde uz jautājumu - mēs mīlam tikai tos, kas aiz visas mūsu kautrēšanas un maskām, jau no sākuma spēj saredzēt īstos mūs.
Ja man jautātu, kā atrast cilvēku, ko spēsi mīlēt, to, kas sirdij ļoti dziļš, mans galvenais ieteikums būtu nemeklēt. Tie tuvākie un svarigākie atnāk paši, galvenais lai mēs esam īsti, nenēsājam maskas un atceramies, ka katram dzīvē "ir tādi cilvēki - sirds ļoti dziļi." (I. Ziedonis).