"Ir tādi cilvēki - sirds ļoti dziļi" (I.Ziedonis)
Šajā neizmērojami milzīgajā pasaulē ir tik daudz cilvēku. Katrs cilvēks - unikāls un pilnīgi atšķirīgs no cita. Izskats ir atšķirīgs, sakām un runājam ko citu, bet, pats galvenais, ka katrs jūtam citādāk un reaģējam uz apkārtējo ietekmi kā neviens cits uz šīs lielās pasaules.
Kad biju jaunāks un naivāks, domāju, ka visi cilvēki, vairāk vai mazāk, domā un uztver pasauli līdzīgi kā es. Bieži vien pat neaizdomājos kā otrs varētu justies pēc tā, ko viņam vai viņai pasaku vai izdaru. Vēlāk gan sāku saprast, ka cilvēki domā citādāk. To nebija viegli pieņemt manas humora izjūtas dēļ. Likās, ka cilvēki bieži vien pārspīlē ar savām emocijām un uztver visu pārāk nopietni.
Pie patiesas atklāsmes es nonācu salīdzinoši nesen, kad pats sapratu, ka vārdus sirdī var ņemt ļoti dziļi un ka tie var sāpēt. Nesen atradu arī vārdus, ko sacījis Imants Ziedonis: "Tas ir ļoti svarīgi - laiku pa laikam kļūt mazam, lai augtu liels." Šie vārdi ļoti labi raksturo manu situāciju, jo man bija jākļūst mazam, jāsaprot kā jūtas citi, ka vārdi var sāpēt, lai tagad varētu sākt augšanas procesu, cenšoties vairs nesāpināt cilvēkus un padomājot kā varētu justies otrs, jo varbūt viņš ņems šos vārdus dziļi sirdī.
Līdzīgs piemērs ir arī ar Aspaziju un Raini. Viņi bija kopā, tuvi cilvēki, bet viens otru īsti līdz galam neizprata. Aspazija noteikti bija sirds dziļš cilvēks, to var just pēc tā kā viņa raksta. Rainis bija iekritis viņai sirdī, savukārt Rainim, šķiet, viņa nemaz tik ļoti svarīga nelikās. Tas tikai parāda to, ka pat tuvi cilvēki viens otru bieži neizprot līdz galam, jo bieži vien domā vairāk par sevi, uztver sevi kā šablonu visiem cilvēkiem.
Galu galā, es ceru, ka cilvēki iemācīsies vairāk viens otru izprast un apzināties, ka katrs ir citādāks un jūt citādāk, neņemot sevi kā paraugu, lai vērtētu citus, bet saprastu, ka skarbāks vārds vai rīcība var aizskart vai pat sagraut kādu cilvēku, kas visu ņem vairāk pie sirds.