Ir tādi cilvēki - sirds ļoti dziļi.
Tieši literatūra ir mums iemācījusi uztvert sirdi kā emociju, jūtu valdnieci, pat ja reālajā dzīvē šim orgānam ar to nav saistības. Tikai literatūras dēļ visai pasaulei ir saprotamas metaforas, kurās tiek izmantots sirds jēdziens. Angļu valodā ir ļoti populārs izteiciens - burtiski tulkojot, "nēsāt sirdi uz piedurknes" - kurš nozīmē, ka cilvēks visas savas jūtas atklāti parāda un visu uztver ļoti emocionāli. Šis I. Ziedoņa citāts, turpretī, ir ar pilnīgi pretēju nozīmi. Un vai tas nav skaisti, ka autoru spēlēšanās ar vārdiem ir sniegusi visai pasaulei saprotamu iespēju tēlaini runāt par vissarežģītāko, kas cilvēkiem piemīt - jūtām?
Man šķiet, ka jūtas nekad nebūs līdz galam izprotamas, lai kā mēs tās mēģinātu analizēt, jo katrs cilvēks tomēr ir citādāks. Ir diezgan fascinējoši vērot, cik dažādas mēdz būt reakcijas uz līdzīgām situācijām un cik atšķirīgas ir katra indivīda jūtu izpausmes. Ir cilvēki, kurus var lasīt kā atvērtas grāmatas - vienmēr ir redzams, vai viņi ir laimīgi, sāpināti vai pārsteigti. Šie cilvēki savas jūtas vai nu neslēpj, vai nespēj noslēpt. Un tad ir cilvēki, kas mulsina, jo nekad nevar zināt, ko viņi jūt un domā, un tieši par šiem cilvēkiem Imants Ziedonis runā savā dzejolī. "Šķiet, ka sirds viņiem nemaz nav," dzejoļa autors spriež. Un tas, šķiet, ir mānīgākais pieņēmums, ko par šādiem cilvēkiem mēdz veikt. Viņi brīžiem liekas tik auksti, ka liek apkārtējiem aizmirst, ka arī viņus ir iespējams aizskart.
Kad šādi to visu apcer, rodas sajūta, ka nav labi, ja neviens neredz tavas jūtas un reizēm varbūt pat aizmirst, ka tev tādas ir. Tomēr mūsdienās bieži var ievērot sirds dziļumu kā sava veida mērķi. Cilvēki baidās, ka jūtu izrādīšana viņus padara trauslus un ka citi sāks domāt, ka viņi ir vāji. Tādēļ viņi sāk izlikties. Viņi sāk tēlot, ka nekas viņus neietekmē un ka nekas viņus nespēj salauzt. Viņi nedomā par to, cik brīnišķas un neatkārtojamas patiesībā ir cilvēku jūtas, un cenšas turēt savu sirdi dziļi noslēptu, kur neviens netiek tai klāt. Tomēr nav iespējams sirdi izmainīt vai noslēpt pavisam, un pēc kāda laika atklājas, ka tepat vien nu tā ir un visas glabātās jūtas sāk mutuļot kā upe palu laikā.
Literatūrā ir svarīgi, kā varoņi uztver savas jūtas un kā viņi tiek ar tām galā, jo tieši šis sarežģītais aspekts ir tas, kas padara katru varoni tik īpašu. Un tomēr, pavērojot smalkāk, var pamanīt, ka autori bieži izvēlas savu stāstu ļaunos varoņus veidot šādus - ar sirdi dziļi, dziļi, lai radītu mānīgu iespaidu, ka sirds viņiem nemaz nav. Tas gan šķiet saprotami - kā gan cilvēks, kas dara šausmīgas lietas, var būt emocionāls un pārdzīvot par sīkumiem? Un tomēr ir vēl viena lieta, kas veido riebīgu varoni tik veiksmīgi veidotu - šajā dziļi noslēptajā sirdī parasti ir kāds jūtām pildīts iemesls, kādēļ viņš izvēlas nedarīt labas un apsveicamas lietas. Vai nu tas ir kāds sens aizvainojums, vai sāpīgs pārdzīvojums, bet šīs jūtas sirdī ir slēpušās un augušas, līdz vairs nespēj palikt tikai tur un liek varonim darīt neizprotamas lietas.
Imanta Ziedoņa dzeja man vienmēr ir bijusi tuva sirdij, jo viņš prasmīgi liek aizdomāties par cilvēku neizdibināmākajām pusēm un parāda, cik dažādi mēs esam. Un šis dzejolis liek iedomāties par cilvēkiem, ko reiz esam uztvēruši kā aukstasinīgus un kuros nespējām ieraudzīt šo dziļi noslēpto sirdi.