Grāmatu brīnumainā vara.
Mūsdienu tehnoloģijas ir sasniegušas tādus kāpumus, ka pat jaunieši neko nezin par grāmatām un tās stāstiem. Viņiem nav pat vēlme pēc šīm zināšanām, jo daudz aizraujošāk šķiet datori un telefoni. Bet grāmatas atklāj daudz burvību, piemēram, stāstus, savu lomu un spēcīgo domu, kura tiek apslēpta.
Stāsti ir tie, kas aizrauj cilvēkus šajā ilūziju ceļojumā. Viena no aizraujošākajām lietām stāstos ir tas, ka vari iztēloties gan tēlu izskatu, gan to rīcības, bet tikai noskatoties filmu zināsi īstenību. Manuprāt, tieši tas ir tas azarts, kas parasti cilvēkus spēj pavedināt lasīt. Tā lielā vēlme pēc ilūzijas. Vienmēr, kad lasu, es cenšos izlasīt grāmatu pēc iespējas ātrāk, lai redzētu filmu un spētu salīdzināt savus iztēlotos varoņus ar īstenību. Piemēram, kad lasīju Vizmas Belševicas romānu “Bille” un Regīnas Ezeras romānu “Aka” biju šos aktierus iztēlojusies pavisam savādākus, bet kad noskatījos, tas bija daudz interesantāk. Nesen par godu Latvijas simtgadei iznāca filma “Bille” pēc Vizmas Belševicas romāna. Patiesi bija daudz ieinteriģējošāk, ja biji izlasījis grāmatu un tad noskatījies filmu.
Cik apbrīnojami šķiet, ka pat mazākajai lietiņai stāstā ir liela loma. Piemēram, lugai “Sidraba šķidrauts”, kuras autore ir Aspazija, bija daudz nozīmīgu lomu. Kad lasīju šo lugu es saskatīju, ka pat nedzīvām lietām mēdz būt loma cilvēku dzīvēs. Piemēram, tas pats Sidraba šķidrauts, kurš piederēja Gunai. Tā bija dāvana, kuras dēļ viņa bija gatava upurēties. Bet mūsdienās liels šķērslis ir mīlestība, arī šajā lugā Gunai nācās atteikties no tā, kas viņai dārgs, tikai, lai būtu kopā ar mīļoto cilvēku. Daudzi lietām piešķir pārāk lielu nozīmi, tādējādi noliekot ko svarīgāku malā, par ko tu vēlāk nožēlosi vairāk.
Cilvēki ikdienas rutīnā nespēj pamanīt kādas zīmes vai domas dod grāmatas. Grāmatas tiek sarakstītas ar dziļām domām. Stāsti ir aizraujoši, bet tajos ir paslēptas spēcīgas domas un patiesi dzīves stāsti. Cilvēkiem tas šķiet normāli, jo jau pieraduši pie šādām situācijām. Piemēram, kad lasīju Rūdolfa Blaumaņa noveli “Raudupiete” mani pavērsa pret šo skatījumu. Katrā stāstā iepin šo situāciju. Cilvēki ir gatavi uz necilvēcīgām lietām un darbībām. Piemēram, nogalināt savu bērnu, lai būtu kopā ar savu mīļoto cilvēku, domādama, ka vaina ir bērnā, bet vaina ir tevī pašā. Un tieši tajā pašā laikā ir cilvēks, kurš tavu bērnu mīl kā savu, bet šis cilvēks tev šķiet nepieņemams – šis stāsts attiecināms uz Raudupieti. Šādi stāsti nav maz dzīvē, cilvēki ir gatavi nodarīt pāri cietiem un sev, tikai, lai iegūtu to, kas brīžam šķiet neiespējami. Un cik brīnumaini liekas, kad cilvēki nepamana, ka viņiem liktenis ir izlēmis tā, bet viņi kā ar rozā brillēm nespēj neko saskatīt.
Manuprāt, jebkuram cilvēkam vajadzētu izlasīt grāmatas, vismaz pāris. Tādējādi spēs saskatīt to apslēpto stāstu, lomu un galvenokārt dziļo domu. Jo dzīvē cilvēki tam nepievērš uzmanību, bet gan paiet tām vienkārši garām. Tikai izlasot kādu grāmatu spēsi ieraudzīt ko tādu, ko citi nespēj. Šādi arī tu varēsi nepieļaut rupjas kļūdas savā dzīvē. Un nevajag mantkārībai un mīlestībai gūt virsroku.