Ieraudzīt, saklausīt, izprast savu gadsimtu.
Mans gadsimts aizsākās vēl tālājā 1999. gadā vai 20. gadsimtā, bet 20. gadsimtā es paspēju padzīvot pavisam maz, tikai pusgadu, tādēļ par savu gadsimtu es varu uzskātīt 21. gs, kurā visi mēs joprojām dzīvojam.
Kaut gan es dzīvoju XX gadsimtā pavisam maz – es paspēju ieraudzīt kultūru jau tad, jo pat pirms manas dzimšanas mamma, esot stāvoklī, gāja uz muzejam, teātra izrādēm, jo tieši tur viņas pašsajūta bija daudz labāka un viņa ticēja, ka kultūru, mīlošo cilvēku jāved uz pasākumiem jau pirms viņa piedzimšanas. Tā viņa arī darīja. Visu bērnību es kopā ar mammu pavadīju teātrī, es vēl joprojām atceros izrādi “Sarkangalvīte”, uz kuras mēs bijam 3 reizes, jo man tik ļoti iepatīkas aktieru spēle. Vēl joprojām man ļoti patīk teātris, jo tur patiešām ir cita atmosfēra.
Vēl man ļoti patīk mūzika, es esmu kā "mūzikālais narkomāns", jo es nevaru pat izdomāt savu dzīvi, ja es kaut 1 dienu neklausīšos mūziku. Mūzika ir visur apkart mums un dažreiz mēs pat nepamanam to, mūzika var būt ļoti dažāda un jāciena katru mūzikas žanru. Protams, ka es klausos arī mūsdienīgu, 21. gadsimtā veidoto mūziku. Daži domā, ka mūsdienās cīlvēki vairs nemak taisīt patiešām labu mūziku, bet tie var. Protams, ka pastāv mūzika ar sliktu noskaņojumu, vai tāda, kur autors raksta par visu, ko redz sev apkārt vai dara ikdienā. Bet arī tā ir mūzika. Es esmu pilnīgs melomans un man ir pilnīgi vienalga vai autors ir balts vai melns, vesels vai invalīds, gejs vai heteroseksuāls, jo tas ļoti rēti atspoguļojas dziesmās. Man galvēnais ir tas, lai mūzika man patīka, es varu pat nesaprast vārdus, bet, ja man patīk, kā skan mūzika – man patīk šī dziesma.
Bet gan izprast savu gadsimtu es varu nevienmēr, jo mūsdienās pastāv daudz atkarību, par kuriem zin visi cilvēki, bet tomēr vienmēr jauni cilvēki sāk to darīt. Vēl mūsdienās visā pasaulē ir ļoti daudz konflikšu. Tautības, kuri vienmēr dzīvoja mierā kā brāļi tagad sāk kauties un pat karot. Tas ir ļoti nepareizi un mēs visi to saprotam, bet izskātās, ka mēs neko nevaram ar to izdarīt. Bet kas man patīk? Man patīk mūsdienīga tolerance, ka katru cilvēku uzskata kā individu. Vēl man ļoti patīk, ka mūsdienās pastāv mazāka diskriminācija, nekā agrāk.
Manuprāt, katram jāierauga, jasaklausa un jasaprot savu gadsimtu un es esmu, kā man liekas, uz pedēja soļa pie mūsdienu pasaules izprašanas, bet manā apkārtēja vidē es satieku ar katru dienu vairāk cilvēkus apātijā, jo tie negrīb nekur iet, negrīb neko darīt, tiem nekas nepatīk, bet es cenšos to iepazīstināt ar kultūru un lielākai daļai tas patīk, un man par to ir liels prieks. Vēlu katram cilvēkam, lai viņa apkārtnē nebūtu apātisko cilvēku.