Ieraudzīt, saklausīt, izprast savu gadsimtu.
Jau nedaudz ir atlicis līdz simtgadadienai. Skatoties uz pasaules vēstures kontekstu, tas ir ļoti neliels laika periods, bet ar Latviju ir noticis daudz, to parāda, piemērām, tas, ka mūms ir divas dienas, kuras mums ir tiesība svinēt ka neatkarības dienas. Tas un vēl daudz faktori dara 18. novēmbri šogād vēl nozimigāks.
Šogād mes atvērsim ceļu otraja simtgadē un, domāju, tas, ka mes to saksīm, parāda, vismāz, ka ies pirma pūse no šaja laika.
Ir daudz plāni, kuru izpildisīm un izpildijām tagad līdz 18. novembrīm. Nesen, kad bija lielas talkas, startēja akcija “Laimes koks”, kurā varēja piedalīties jebkurš, kas grīb. Pa vienam, vai veselās ģimenes dēstēja kokus, kurus pēc tam vārēja uzradīt uz māpi. Šaja akcija nozīme, ka mes paši augsīm savu nakotni. Arī notiek aktīva rekonstruktēšana vēstures nozimīgakus ēkus, kur sava laikā risinija musa valsta likteni.
Nereti parādas filmi, ka “Dvēsēļu pūtēnis” pēc Aleksāndra Grīna romāna motiviem, kurā caur galvēna varoņa pierēdzi ir labi redzāms tautas garastāvoklis Pirmaja pasaulēs kāra laikā, ka spriegums, kurš bija jau sēn, ietēkmēja uz aktivām atbrivošanās kustībām.
Atjaunojas vācu un PSRS laika okupācijas muzējs Vēcrigā, tur ir labi redzāms, ka nesen ienaidnieki gribēja atņemt musu brivību un neatkarību, gribēja ietekmēt uz Latvijas kultūru, mainīt visu, bet nekam tas nesanaca, jo ar tautu ies talāk musu senču vārdi, neskatoties uz valdību.
Bet no kurieni latviešu tautai ir tik daudz stīprumu, lai nēst kultūru un mantojūmu caur tik daudz nelaimem un teroru? Viss sakas senāk, neka simts gadu atpakaļ, jo 19. gadsimtā otrajā pusē latvieši sāk apvienoties. Uz tiem latviešu apvienošanas kustībām ietēkmēja tas, ka parastiem cilvēkiem paradījās iespēja iegūt izglitību, un ne tikai Latvijas teritorijā, bet arī aizrobežā, kur viņi varēja ieraudzēt un pārņemt kaut ko lābu no cita valsta kultūru un valdības sistēmu. No šaja perioda daudz faktu un dokumentu var atrāst “Valsts pirms valsts. Atbrivošanas gadsimts” izstadē, kura atrodās Rīgas nacionalā bibliotekā.
Domāju, ka šodien mūso Latviju attistišānu arī iedvesmo pagājuša laika lidēri, piemerām, tādi, ka Kārlis Ulmanis, kurš līdz PSRS okupēšanas “paceļa” valsti, deva motivāciju tautām, cilvēki saka ticēt, ka tieši ar savam rokam viņi var izdarīt kaut ko labu savam valstīm un tāpēc arī sev.
Beigumā es grību teikt, ka jā, mes varam zaudēt savu valsti kaut kur globusā, oficiāli kaut kas var mainīties, bet lai atmiņā atstajas musie varoņi, tad Latvija dzivos bezgalīgi.