Ieraudzīt, saklausīt, izprast savu gadsimtu.
Es ticu, ka mūsu gadsimts cieši saistīts ar mūsu kultūra, jo viss, kas notik mūsu, pasaulē labs vai ļauns ir garīga vērtība. Runajot par kultūru, es nevaru aizmirst par tradīcījam, ar kuriem ļoti bagāta Latvīja: tie ir gan Dziesmu svētku, kuri notiek reizi četros gados, tās ir Likteņdārzs, kur satiekas pagātne, tagatne un nākotne, tie ir ievērojamie rakstnieki, dzejniekie, operdzēdātajie, kuri padara Latvījas vārdu atpazīstamu pasaulē.
Viens no tādiem ievērojāmiem cilvēkiem ir komponists, pianists Raimonds Pauls. Es šo cilvēku ļoti cienu, viņa fantastisko darbaspēju dēļ. Kādā no sāvām intervījam Raimons Pauls atzīst: “Atcerieties, ka bez darba un disciplīna savu mērķi nav iespejas īstenot!” Es lepojos, ka mūsu valstī ir tik izcils mākslinieks, kurš ir gan Latviešu estrades pamatlīcejs, gan skaistu darbu autors. Man patīk Raimonda Paula dziesmas, piemēram, “Manai dzimtenei”, “Muļke sirds”, kūras ir tik melodiskas un vienkaršas, bet arī prasa labu izpīldītāju, talantu. Raimonds Pauls iedeva mūsu gadsimtai daudz labums, kuri mēs varam redzēt mūsdienā.
Literatūrā mani piesaista Imanta Ziedoņa epifānijas. Ļoti patīk lasīt viņa daļrāde, kuriem ir tik daudz dzīves gudrības. Īpaši patīk daļrādes par cilvēkam attiecībam, par mīlestību, jo es esmu jauna, un tās man ir tuvs. Savas epifānijas autors aicīna: “Bez mīlestība nedzīvojiet, Bez mīlestība viss ir mazs!”
Protams, ne viens nevar atstāt vienaldzīgu Imanta Ziedoņa daļrāde. Visstuvākā no tām ir epifanīja, kur autors mūs māca būt saudzīgiem gan pret cilvēkiem un dābu “…nebrīst zieda, nekāpt otrā dvēsele, bet būt tūvu līdzas.” Epifānijas ir daudz filozofisku domu, kas liek man padomāt par dzīvi.
Vēl viena lieta, kas man asociejā ar mūsu gadsimtu – teātris. Manuprāt, teātris ir īpaša vieta, kur cilvēks var baudīt gan vizuāli, gan izjust vārdu burvību, gan ļaud dvēselei atpūsties. Es priecājos, jo mūsu pilsēta ir savs teātris – Liepājas teātris. Es nekad neieskrienu teātri pēc ikdienās steigas, bet īpaši tam gatavojas, tāpēc ka teātris ir manā svetnīca. Man ļoti iepatīka vienā no pedējam izrādem pēc Nikoļaja Gogoļa lugas “Priecības”, tā bija neparasta ar to, ka lūga bija bez vārdiem, bet ar ļoti interesantu režiju, terpjiem un skatuves noformējumu. Te savējas krievu un latviešu kultūras tradīcījas.
Tā pierādā, ka nacionālas tradīcījas tikai spēj bagatīnat cits citu, un cilvēks nevar dzīvot kādai valstīj nezinot savas tradīcijas. Mūms jācenšas ieraudzīt, saklausīt un saprat savu gadsimtu un apkartēju vīdū. Zināšana deva mūms iespeju būt cilvēcīgakus un labāk saprat cits citu.