Ieraudzīt, saklausīt, izprast savu gadsimtu.
Stāsts ir par to kā mēs šobrīd dzīvojam, kāda ir mūsu uztvere, ko spējam novērtēt un kas mums ir svarīgi.
Mēs kā ļaudis, katrs esam savādāks. Lai arī cik dīvaini nešķistu, bet mēs nevaram sūdzēties par lietām, kas mums nav. Nebūt neteiktu, kad 21. gadsimts ir pats labākais. 18. un 19. gadsimts bija lieliski laiki, manā uztverē. Cilvēki mācēja iztikt ar to, kas viņiem bija dots. Pārtikas ziņā nebija daudz izvēļu. Tehnoloģijas arī nebija tik ļoti attīstītas kā šobrīd. Vajadzēja sadzīvot ar tiem pašiem ienākumiem.
Šis gadsimts katram cilvēkam ir labvēlīgs. Ir darbi, ir ģimene, ir tehnoloģijas, ir rūpes, Cilvēks, kurš mūs sargā, audzē valsti ir prezidents. Pārējais darbs ir mūsu rokās. Padarīt valsti skaistu, sakoptu, mājīgu un aizsargātu. Laikam ejot parādās arī mūsu prioritātes. Vēlamies pašas, labākās tehnoloģijas, parādīt citiem to, ka esam labāki, nenovērtējot ģimeni, sūdzoties par to kādā valstī mēs dzīvojam. Manuprāt, te nav tik slikti kā cilvēki to pasniedz. Ārvalstīs var labi nopelnīt var skaisti dzīvot, taču mājas paliek mājas. Dažreiz tiešām gribas saprast kāpēc citi mūk prom no savas zemes. Nemaz nav tik slikti, ja meklē, tad atrod. Arī savās mājās ir labi darbi, skaisti apskates objektas vietas.
Neaizmirsīsim par mīlestību, kas šeit riņķo. Cik patīkami redzēt kā kāds citam sniedz palīdzību. Cik mīlestības pilni svētki notiek. Kā mēs paši spējas ieraudzīt, sajust un dāvāt to pašu labāko – sajūtu. Dziesmu svētki, Ziemassvētki, Jāņi, maratoni, Lieldienas tās visas mēs pavadām ar sirsnīgumu, kas mūsos mīt. Nemaz mēs neesam tik vienaldzīgi, kas notika aizvēsturē. Arī tos pašus nozīmīgākos svētkus visi atzīmējam kopā. Cik radoši mēs spējam būt. Uztaisīt savu zemi, savu pasauli par mākslas darbu. Pieņemam jebkurus cilvēkus, jebkurus tūristus savā zemē. Ir laiks, kad viss ir kļuvis mierīgs un košs, tāpēc mēs esam saticīgi, lai citi izprastu un redzētu kā mēs dzīvojam. Patiesībā, cik daudzām traģēdijām spējam just līdz un sērot. Cilvēka meklēšanā mēs esam kā viens vesels un daram darbu, kas nav piespiedu kārtā. Viens otru cenšamies mācīt, dalīties ar savām zināšanām.
Lai arī es dzīvoju Latvijā, es šeit jūtos droši, savās mājās un kopā esmu ar mīļo ģimeni. Jebkurā situācijā es spēšu šeit iedzīvoties un aizsargāt to, ko esam veidojuši ar savām rokām.