Pārspriedums ID 77

Ieraudzīt, saklausīt, izprast savu gadsimtu

Mana dzīve – mana gadsimta. Laiks, kad es varu un daru, sapņoju un gribu padarīt pasauli apkārt labāk. Tomēr mana gadsimta ir ne tikai laiks, bet arī viss, kas ar mani saistīts: literatūra, mūzika, mode, vēsture, Dzimtene. 21. gadsimta – laiks, kurš ir pilns ar tehnoloģijām, jauniem resursiem, lietām, kuri simts gadus atpakaļ tika uzskātīti par brīnumiem. Es dzīvu šeit un šodien, bet kas man palīdz saprāst savu piedērību šajai gadsimtai?

Dzīve plūst, viss mainās, bet kaut kas obligāti jāpaliek nemainīgs: kultūra un nacionāls mantojums. Gan šodien, gan simtus gadus atpakaļ cilvēki svīnē Līgo, dzieda u dejo visi kopā no 30. jūnija līdz 8. jūlijam, kad XXVI Vispārējie Dziesmu un Deju svētki klāt. Es nevaru iedomāties sevi un pat tagadnējo dzīvi bez lietām, kam, manuprāt, jābūt mūžīgiem: mana ģimene, mana tauta, mana Dzimtene. Par mīlestību pret savu valsti ļoti dziļi rakstīja M. Zālīte – “Nāk rudens apgleznot Latviju, bet nepūlies necenties tā. Man viņa ir visskaistāka. Tik un tā!” Es piekrītu dzējniecei, jo to, ko mēs mīlam, mēs mīlam “tik un tā”, neskātoties ne uz ko.

Otrkārt, ja mēs runājām par gadsimtu, tad, lai labāk ieraudzīt, saklausīt un izprast savu laiku, mūms jāiedziļinās. Kas vislabāk attēlo laika gaitu (protams, izņēmot vēsturi)? Man liekas, ka mūzika un literatūra. Arī filmas un izrādes tika nosaukti par cilvēces tēlu. 21. gadsimtas mūzika man, godīgi sākot, nepatīk, be tā spilgtī un baigi īsti attēlo ritmu un dzīves veidu, kura piemīt tagadnējam cilvēkam: ātrs, rūpjšs, skāļšs, mežonīgs. Man vairāk patīk klasiskā mūzika, savukārt tā nav mūsdienīga. Atgriežoties pie kultūras mantojuma, gribu pateikt, ka viens no spilgtākājiem piemēriem E. Dārziņa “Melanholiskais valsis”. Viena no manam mīļākajiem darbiem sākot no mūzikas skolas.

Runājot par literatūru un grāmatām, es jau kādu laiku atpakaļ pamanīju, ka valoda kļuva vieglāka, labi saprotama, kaut kur parāk parasta un neinteresanta. Daudz žargonismu, neologismu, jaunvārdu, kuras vietā var viegli izmantot latviešu sīnonimus. Sižēti palika parāk vienkārši un neinteresānti. Pēdējā grāmata, kas man iepatīkas bija “Vainīgie ir zvaigzni”. D. Grīna, bet es to izlasīju 2 gadus atpakaļ. Par to arī var ilgi runāt, taču ir lietas, kas kļuva labāk: tehnoloģijas, gadžeti, daudz jaunu iespēju studentiem un skolēniem. Bet, vai tas neliecina par to, ka, skrējot, lai noķērtu progressu, mēs pazaudējām kaut ko svarīgāko – dveseli un personības šķautnes, gaumi. Kur ir mūsu gaume? Kāpēc mēs katru dienu izvēlējamies skātīt, neviss runāt; spēlēt, neviss lasīt; sēdēt neviss staigāt?

21. gadsimta – laiks, kur mēs dzīvojām, bet dzīvot ir “darīt”, neviss “skātīties”!

Atpakaļ uz sarakstu