Grāmatu brīnumainā vara.
Pirmo reizi es iepazinos ar literatūru, kad biju mazam bērnam un kad man lasīja grāmatas vecāki. Grāmatas palika man par fantastisku vietu, kurā tu iedziļinājies, un laiks sāk skriet tik ātri, ka tu nesaproti to. Es zinu vairākus latviešu dzejniekus, bet mani vismīļākie paliek tikai trīs - Vizma Belševica, Imants Ziedonis, Ojārs Vācietis. Pateicoties viņiem, es sapratu un uzzināju īstu grāmatu brīnumaino varu.
Vizmu Belševicu es iepazīstu no bērnu pasakām. Viņa bija latviešu tautas sirdsapziņa un vienmēr centās iedziļināties cilvēku jūtās. Rakstniece mīlēja dabu, tāpēc arī es sāku redzēt dabas skaistumu un viņas noslēpumus, jo esmu lasījusi Vizmas Belševicas darbus. Rakstniece parādīja man, cik lakoniska var būt latviešu valodā un cik patiesībā viņa ir bagāta. Es biju uz filmas “Bille” izrādes, kura izveidota pēc Vizmas Belševicas grāmatas “Bille” motīviem un vēlreiz pārliecinājos, ka viņa bija rakstījusi izcilus darbus un spēja parādīt to, ko citi neredz.
Imants Ziedonis, rakstnieks, kurš uzdāvināja "Dzirnakmeni" tautai, iemācīja savos darbos būt aktīvai. Viņš vienmēr mudināja lasītājus darīt kaut ko, lai Latvija kļūtu par nopietnu un bagātu valsti ne tikai fizisti, bet arī garīgi. Valsti, kurā dzīvo tautas ar stingru raksturu. Viņš ierakstīja darbu, kuru zin katrs kurzemnieks – “Kurzemīte”, un paliek manā sirdī kā labsirdīgs protestētājs ar “afro” frizūru.
Ojāra Vācieša daiļliteratūra vienmēr liekas asai, tomēr godīgai. Kā arī Vizma Belševica, viņš bija Latvijas sidrsapziņa. Lasot viņa dzejoļus, piemērām, “Egocentrisms”, es iemācījos “lasīt” cilvēkus, jo Ojārs Vācietis bieži rakstīja par sabiedrības psiholoģiju un to, kādas bailes slēpj cilvēki. Man iepatikās rakstnieka filozofiski darbi, kuri parādīja man citu pasauli kā arī citi dzejnieki un viņu daiļdarbi.
Es uzskatu, ka tieši grāmatas izdarīja mani tādu, kāda es esmu. Viņi palīdzēja saprast pasauli, cilvēkus un dabu. Katrā bija sava morāle un dzīves jēga, tāpēc es kļuvu par izglītotāku cilvēku. Grūti iedomāties, ko pārdzīvoja rakstnieki, kad dalīja ar lasītājiem savas izjūtas un emocijas, cik karas un revolūcijas viņi redzēja un, manuprāt, tāpēc grāmatās atrodas tik milzīga vara. Daiļliteratūrā eksistē pagātnes vēsture, pieredze un zināšanas, kuras var izmainīt personību. Ceru, ka nākotnē grāmatas vara nepazaudēs savu spēku tehnoloģiju un robotu attīstības dēļ, jo tā ir lieta, ar ko jālēpojas katra tauta, kurai ir pašcieņa.