Ieraudzīt, saklausīt, izprast savu gadsimtu.
Pēdējais gadsimts ir bijis bagāts daudziem kultūras, mākslas notikumiem. Filmās režisori atspoguļo mūsdienu problēmas un cauri filmu kadriem nodod tās mums. Mūziķu radītajā mākslā tiek ielikta dvēsele un emocijas, kas bieži vien ietver aktuālus notikumus. Lai varētu izprast šīs likumsakarības, cilvēkiem ir jāspēj ieraudzīt, saklausīt un mēģināt saistīt to visu ar pašu sevi.
Filmas tiek uzņemtas ļoti daudz un dažādas. Dažām trūkst oriģinalitātes, bet dažām, manuprāt, piemīt kaut kas tāds, kas liek aizdomāties un mēģināt saprast savu nostāju dažādos jautājumos. Režisori pārkāpj barjeras, kas tika uzstādītas vairākus gadsimtus atpakaļ. Piemēram, mani ļoti uzrunāja filma “12 gadi verdzībā”, jo filmā tiek atspoguļota problēma, kā rasisms. Pēc maniem novērojumiem, rasisms mūsdienās izzūd, jo cilvēki vairāk ir sākuši runāt par tēmām, kas skar šo problēmu. Vēl viena filma, kas lika man apdomāt dzīvi ir “Kur cerība aug”, jo šajā filmā galvenais aktieris cieš no dauņa sindroma. Tas tikai pierāda to, ka cilvēki šajā gadsimtā ir iemācījušies pieņemt cilvēku tādu, kāds viņš ir. Lielu lomu gadsimta attīstībā spēlē mūzika.
Mūzikas attīstība ir uzņēmusi milzīgus apgriezienus mūsdienās – žanri ir tik ļoti dažādi un nedzirdēti, taču man par to ir savs viedoklis. Es esmu mūsdienu mūzikas noliedzējs. Es pieturos pie pārbaudītām vērtībām – roks ir mana dzīve. Uzskatu, ka jaunie mūzikas stili atstāj negatīvu ietekmi uz mūsdienu jaunatni – jaunieši sāk lietot narkotikas, ģērbties bezgaumīgi un ietekmēties no pašiem izpildītājiem. Mūzikas žanrs reps liek jauniešiem pamest skolu, jo tā taču tagad ir modē. Es nenoliedzu, ka arī jaunieši, kas klausās roku un metālu saiet sviestā, bet tomēr šie žanri ir kvalitatīvi, jēgpilni. Mūsdienu mūzika vairs nekoncentrējas uz dziļu domu, bet gan uz ritmu un tā izjūtu. Es 2017. gada vasarā biju uz grupas “Black Sabbath” koncertu un guvu emocijas, ko neviens cits mūsdienu mākslinieks nespētu man sniegt. Klausoties mūziku un skatoties filmas, mūsu gadsimtu var savā veidā izprast.
Katram gadsimtam ir raksturīga māksla, pēc kuras var izprast to laiku, kurā tas ir tapis. Piemēram, renesances laikmetam raksturīgas bija gleznas, ārkārtīgi skaistas un vērtīgas gleznas. 20. gadsimtam raksturīgas bija melnbaltās filmas un rokmūzika – neatņemams komponents tālākai sabiedrības attīstībai. Mūsdienām raksturīgs ir jauninājumu uzplūdums, cīņa ar aktuālām problēmām un sabiedrības saliedētiba. Šis viss tiek panākts ar kultūru un mākslu – katrai valstij ir sava vienotība, kura izpaužas citādāk. Vācijai tie ir slavenie “Oktoberfest” svētki, taču latviešus vieno mūsu “Vispārējie latviešu dziesmu un deju svētki”. Izprast mūsu kultūru var gaužām vienkārši – dziesmas, dejas un izteikts patriotisms sirdī.
21. gadsimts ir bagātākais tehnoloģijās, cilvēku savstarpējo attiecību veicināšanā un aktuālu problēmu izprašanā. Pateicoties tieši mākslas un kultūras attīstībai mēs varam būt vienoti ne tikai kā tauta, bet arī kā pasaules sabiedrības kopa. Lai saskatītu skaistumu mūsos pašos, ir jāmāk saskatīt skaistums vienkāršībā. Ieraudzīt, saklausīt un izprast – tie ir galvenie atslēgas vārdi mūsu nākotnei.