Ieraudzīt, saklausīt, izprast savu gadsimtu.
Visi, mēs dzīvojam vienā gadsimtā, bet vai mēs visi, esam un jūtam vienādi. Man nav fiziski jābūt, ja es tur varu būt morāli. Pasaule virzās uz priekšu, tehnoloģijas attīstās, bet vai mēs paši attīstamies. Mūsu stils, mūzika, politiskie soļi, dažreiz tos kopējam no iepriekšējiem gadsimtiem un aizmirstam, ka mums vajag veidot, dzīvot savā gadsimtā. Vajag izveidot savam gadsimtam raksturīgu mūziku, stilu un dzīvesveidu, kādā es dzīvoju.
Es, klausoties mūziku, bieži aizceļoju pagaišajā gadsimtā. It kā savējā, gadsimtā kurā esmu dzimis un nodzīvojis savas dzīves pirmo gadu. Bet es bieži aizdomājos, kāpēc mani vilina un pievelk tā vecā mūzika, nevis jaunākie hīti? Man ļoti patīk uzlikt stereo austiņas, aizvērt acis un, pārslēdzot, dziesmas, ceļot, kā mazajam princim grāmatā “Mazais princis” kur viņš ceļoja no vienas planētas uz citu. Es domāju, ka iemesls kāpēc es nevēlos izprast un saklausīt savu gadsimtu ir tāds. Mūsdienās, cilvēki, bieži vien, smeļas iedvesmu no pagātnes un necenšas izveidot ko jaunu, kas būtu raksturīgs tikai šim gadsimtam. Bet šī problēma mūzikā nav tik liela, kāda tā ir mūsu abģērba stilā.
Katru gadu mode mainās, bet neuzrodas nekas jauns, protams, mēs pamainām abģērbu formu, veidu, kā un uz kurieni to velkam. Bet nekas cits nemainās. Dažreiz man šķiet, ka stila ziņā mēs dzīvojam 20. gs. Mūsu senči veidoja modes skates, kurās rādija tērpus, kādi varētu būt nākotnes cilvēkiem, bet viņi neapzinājās, ka mēs ģērbsimies tāpat un nekas ekskluzīvāks netiks izdomāts. Bet mani tas neuztrauc, jo tīri labi patīk lietas, kuras man tiek piedāvātas. Vienīgi domāju par to, vai mēs veidojam savu gadsimtu, vai kopējam iepriekšējo. Manuprāt, mums ir jāveido savs dzīvesveids, savs gadsimts, kurš būtu unikāls, neatkārtojams.
Ja, par mūziku un stilu manas domas dalās un no vienas puses vēlos ko jaunu, bet no otras palikt pie vecā. Par vienu gan ir skaidrs. Dzīvesveids ir jāveido savs un nedrīkst, dzīvot, pagātnē. Lai gan pagaidām vēl pāris lietas mēs neesam mainījuši un atstājam pa vecam. Kā piemērs, pulksteņu griešana, un vēl pāris lietas, kuras vecāka gada gājuma cilvēki cenšas mūsos ieaudzināt. Manuprāt, mēs mazliet dzīvojam pagātnē dēļ tā, ka šis gadsimts vēl ir tikai sākuma stadijā. Un daudzi cilvēki dzīvo pēc vecām paražām. Šī paaudžu atšķirība ļoti labi bija vērojama filmā “Likteņa līdumnieki”, kur vecā “Nārbuļu” saimniece centās saviem mazbērniem iemācīt, dzīvot, pēc vecajām paražām. Manuprāt, katram pašam jāizvēlas savs dzīvesveids. Dzīvojot pagātnē, grūti veidot nākotni.
Man ir grūti izprast savu gadsimtu. Esmu dzīvojis divos gadsimtos un pagaidām man liekas, ka šie divi gadsimti ir sasieti kopā un es negribu pieņemt, vai, veidot, ko jaunu un nebijušu.